Kad mēs apvienojāmies kopdzīvē, man bija četrdesmit deviņi, viņam — piecdesmit divi. Viņš uzreiz teica, ka nopelna maz, bet ne tajā bija problēma
Kad es viņam teicu, ka aizeju, viņš pat neizbrīnījās. Viņš vienkārši apsēdās uz gultas malas, pārbrauca sejai ar plaukstām un pateica kaut ko neskaidru, apmēram: “nu, ja tev tā labāk”.
Un, laikam jau, tieši tajā brīdī es galīgi pārliecinājos, ka rīkojos pareizi. Jo, ja cilvēks, ar kuru tu esi dzīvojusi sešus mēnešus zem viena jumta, nemēģina tevi apturēt, neuzdod nevienu jautājumu, nepasaka pat ko tādu kā “pamēģinām vēl”, tas nozīmē, ka tu viņam tiešām biji kaut kas fonā esošs, garāmslīdošs, īslaicīgs.
Kad mēs apvienojāmies kopdzīvē, man bija četrdesmit deviņi, viņam — piecdesmit divi. Mēs iepazināmies darbā: ne tieši, bet caur kolēģiem, profesionālā pasākumā, kur visi sarunājās viegli, ar vīna glāzēm rokās un laiskiem sarunām par dzīvi. Viņš pats piegāja pie manis, iesaistījās sarunā, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņš ir vientuļš, pieaudzis, pilnīgi adekvāts cilvēks, bez teātra un pompozitātes. Man toreiz šķita, ka tas pat ir labi.
Pēc nejaušām satikšanām un veltām cerībām — vienkārši satikt pieaugušu vīrieti, kurš nespēlē “varoņa” lomu, nemelo un necenšas izlikties jaunāks, nekā ir, — jau pats par sevi bija atvieglojums. Viņš uzreiz teica, ka nopelna maz.
Tieši, neattaisnojoties. Astoņi simti alga, plusā kaut kāds haltūras darbs brīvdienās, bet īpašas stabilitātes nebija. Viņš īrēja dzīvokli, braukāja ar vecu mašīnu, un, šķiet, ar to pilnīgi samierinājās. Es toreiz nodomāju, ka nauda cilvēku neveido, ka galvenais — siltums, godīgums, uzticamība. Es pati pelnīju ap tūkstoti, man bija labi uzkrājumi, laba amata vieta, un man negribējās būt tā, kas skaita cita cilvēka algu.
Viņš tieši otrādi — raisīja cieņu. Viņš bija patiess, godīgs, centās izteikt komplimentus, rūpējās savā vienkāršajā, bet no sirds nākušajā veidā. Tāpēc, kad pēc pusgada attiecībām viņš piedāvāja pārvākties kopā, es nešaubījos. Viss šķita saprotams un pieauguši pareizs.
Pirmās nedēļas pagāja labi
Mēs kopā gatavojām vakariņas, gājām uz veikaliem, apspriedām, kā ērtāk izkārtot mēbeles manā dzīvoklī, kurā viņš bija pārvācies. Viņš palīdzēja ar sīkumiem, reizēm pats piedāvājās salabot rozetes vai sakārtot kastes ar krāmiem, kas atlikti “uz vēlāku”. Bija sajūta, ka mēs virzāmies vienā virzienā, ka mums ir kopīga telpa, kurā var brīvi elpot. Bet, kā tas bieži mēdz būt, pirmās plaisas parādās nevis ar pērkoniem un zibeni, bet klusumā, nemanāmi, sīkumos.
Es ievēroju, ka ar laiku viņš pārstāja piedāvāt samaksāt par jebko. Sākumā tās bija nelielas lietas — kafija līdzņemšanai, produkti vakariņām, sadzīves ķīmija. Tad komunālie, internets, dzeramā ūdens piegāde. Viņš neatteicās maksāt, viņš vienkārši nepiedāvāja. Un, kad es jautāju, viņš teica:
“Tu tāpat jau samaksāji, ļauj es nākamreiz.”
Lasi vēl: Rudenī ienesiet to siltumnīcā, un augsne pavasarī jums atlīdzinās ar lielu ražu
Bet “nākamais reiz” kaut kā nekad nepienāca. Un es, kā cilvēks ar lielākiem ienākumiem, sāku domāt, ka varbūt man tiešām ir vieglāk. Bet ar laiku sapratu, ka tas ir kļuvis par sistēmu. Viņš it kā iegāja lomā cilvēkam, kuram vienkārši ir ērti, ka līdzās ir kāds, kas visu nokārtos.
Es mēģināju ar viņu runāt, ne pārmetot, bet vienkārši izsakot, ka man nav ērti visu vilkt uz sevi. Viņš māja ar galvu, piekrita, teica, ka saprot, bet nekas nemainījās. Viņš nesāka pelnīt vairāk, nepaņēma papildu darbu, nepiedāvāja pat plānu, kā kompensēt. Viņam patika būt ēnā — kur viss ir, viss darbojas, bet piepūli pielikt nevajag.
Paralēli tam kļuva skaidrs, ka sadzīve viņam ir sveša teritorija. Viņš nemācēja dzīvot kārtībā un pat neuzskatīja to par vajadzīgu. Varēja atstāt netīru šķīvi uz galda un aiziet uz viesistabu dzert tēju. Varēja nepamanīt, ka virtuvē beigušās salvetes, tualetes papīrs, sāls. Viņš bija kā viesis, kurš dzīvo mājā, bet nejūt atbildību par to, lai tajā būtu tīri un ērti. Viņa attaisnojums katru reizi skanēja vienādi: “Tu taču pati labāk tiec galā, es negribu traucēt.” Sākumā es smējos, pēc tam pukojos, bet vēlāk vienkārši pārstāju runāt. Jo jebkura saruna beidzās ar tukšumu.
Lasi vēl: Skaistās šokolādes bumbiņas ar izteiksmīgu pildījumu, kas piešķirs svētku noskaņu pat ikdienā
Es jutu, kā sāku nogurt. Ne no sadzīves, bet no pastāvīgās sajūtas, ka šajā dzīvoklī esmu viena. Viņš bija blakus fiziski, bet emocionāli nepiedalījās. Viņš nejautāja, kā man pagāja diena, nepamanīja, ja es bēdājos vai esmu noskumusi. Viņš vienkārši dzīvoja blakus, it kā līdzdzīvotājs, nevis partneris. Reizēm likās, ka, ja es aizietu uz diennakti, viņš pat nepamanītu, ka manis nav.
Lēmumu aiziet es pieņēmu nevis naudas dēļ. Nevis trauku dēļ, ko viņš nemazgāja, un ne rēķinu dēļ, kurus apmaksāju es. Es aizgāju tāpēc, ka sapratu kāds cilvēks ir blakus. Cilvēks, kuram tuvība ir tikai “sievietes klātbūtne mājās”, nevis līdzdalība, rūpes, uzmanība. Es biju nogurusi justies stipra, patstāvīga un vienlaikus viena. Es sapratu, ka fiziska klātbūtne negarantē siltumu. Un ka būt vienai attiecībās ir daudz grūtāk, nekā būt vienai patiesībā.
Es aizgāju agri no rīta, kad viņš vēl gulēja. Durvis aiz manis aizvērās tik klusi, ka pat dzīvoklis nešķita pamodies. Un, ejot pa kāpnēm, es pēkšņi sapratu, ka manī nav ne rūgtuma, ne kā. Tikai miers. Tāds, kāds atnāk, kad beidzot izdari to, no kā baidījies, bet kas jau sen bija nepieciešams.
Uz galda viņam noliku zīmīti, lai atslēgas atstāj pastkastītē. Pusdienās viņš man uzrakstīja tikai vienu teikumu: “Labi, es saprotu.”
Es vairs neatbildēju.
Un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika man šķita, ka dzīve atkal sākas — manis pašas dēļ, nevis kāda cita ērtībai.
